Saturs
Konstitucionālā monarhija ir tāda, kurā monarhs darbojas kā valsts vadītājs, bet valsts valdība ir saistīta ar rakstisku vai nerakstītu konstitūciju. Tāpēc konstitucionālajām monarhijām ir maz vai nav reālas varas. Monarhiska valdība ir valdība, kurā visa vara ir personas rokās, kura valda ar iedzimtu likumu, nevis jebkādu atlases veidu.
Spēka izplatīšana
Monarhs, kurš valda ar varu, vēlēsies šo spēku piešķirt cilvēkiem, kuriem viņš uzticas. Tas nozīmē, ka to piešķirs cilvēkiem, kurus saista ģimene vai kādi atkarības līdzekļi. Personas spējai veikt savus pienākumus būs otršķirīga nozīme. Tāpēc valdības līmenis būs neefektīvs. Monarhs var atļaut arī tiem, kas saņem varu, izmantot to savā labā. Tādējādi korupcija, visticamāk, notiks.
Klases sistēma
Viens no veidiem, kā monarhs saglabā savu varu, ir bagātību un varas noteikšana, izmantojot stingras cilvēku grupas. Piemēram, feodālajā sistēmā monarhs bija visas zemes īpašnieks. Dažus viņš atdeva baroniem, kuri pretī maksāja nodokļus vai apgādāja karavīrus. Baroni deva zināmu zemi bruņiniekiem, kuri maksāja nodokļus vai sniedza savus pakalpojumus kā karavīri. Bruņinieki ļāva zemniekiem apstrādāt zemi apmaiņā pret nelielu bruņinieka darbu. Šāda veida sistēma ļāva monarham saglabāt kontroli, taču starp klasēm bija maz kustību.
Kari
Karu uzliesmojumu varēja izlemt pēc monarhu iegribas. Izšķirošais faktors nebūtu ienaidnieka noziegumi, bet tas bija atkarīgs no monarha rakstura un personības. Ja viņš būtu veiksmīgs despots, viņš varētu paplašināt savu teritoriju un dominēt vairāk cilvēku. Tas ne tikai nozīmēja to, ka nācijas un kontinentus varēja iebrukt daudzus gadus, bet arī to, ka nevajadzīgi tika nogalināti neskaitāmi cilvēki.
Nav ekskluzivitātes
Tā kā valsti pārvaldīja iedzimts monarhs, un zeme un vara tika mantota un neiegūta, valdība palika nelielu ģimeņu rokās. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa cilvēku tika izslēgti no jebkāda jēdziena iesaistīties politisko lēmumu pieņemšanā. Nebija iespēju iegūt pilsoniskās brīvības vai individuālās tiesības.